Par grāmatām un to plauktiem

Šīs diskusijas ietvaros es tā piemetu definīciju – “Grāmata ir process, kas var saturēt faktus un noskaņas.”

Pirmais – blogs no 2016. gada oktobra, pieraksts:

Pierakstām vēl vienu teicienu: “Socreālisms, bļaģ.” Pa vienam to pirmo vārdu nevar lietot vispār. 🙂
Tā ir interesanta doma – par literatūras paaudžu pārnesamību. 🙂 Nu, kā… Ja literatūra atspoguļo sabiedrību, apskata problēmas un piedāvā to risinājumus, liekot cilvēkiem domāt un saprast. Māksla vispār, bet šobrīd par grāmatām. Tad… Es varētu izdalīt divas grupas – cilvēku problēmas (morāle, ētika, mīlestība, zaudējums, ceļa meklējumi utt.) un sabiedrības problēmas (sociālās norises, noziegums, minoritātes, kultūras izmaiņas utt.). Neskaidri stāstu, jo doma tikai formulējas, bet mēs tiksim līdz skaidrībai arī.
Lūk.
Tātad – sabiedrības problēmām ir noilgums. Tas pats socreālisms, ko es plivinu ārā tikko kā atpazīstu. Bija tāda iekārta, bija tāda problēma un tā tika apskatīta un analizēta. Visi pretpadomju elementi, visa šķiru cīņa – bet cik man ir būtiski to zināt mūsdienās? Un, ejam tālāk – Tolstojs un Dostojevskis ir klasiķi no cita laikmeta, kas risināja sava laikmeta problēmas – bet vai arī to laiks nav gājis un aizgājis? Respektīvi… Nu jā, man ir bijība pret grāmatām, zināmā mērā. Es esmu tomēr audzis pie plašas bibliotēkas un tā ir veidojusi manu pasaules uzskatu. Bet. Cik ilgi un cik daudz? Teiksim, kādas ir izredzes, ka es gribēšu lasīt un pārdzīvot Karu un Mieru, vai Annu Kareņinu? Mazas. Šajā gadsimtā ir gana daudz aktuālo problēmu.
Otra grupa – cilvēciskās – ir krietni vien mūžīgākas. Mīlestība, vieta pasaulē, sava ceļa meklējumi – tie ir mūžīgi jautājumi, tātad mūžīgi apskatāma problēma. Jautājums, kāpēc šī problēma tiek risināta tik ilgi un tik atkārtoti? Jo mainās šo problēmu eksistences vide. Teiksim, es noteikti neprasīšu neviena roku viņas vecākiem – es to prasīšu viņai pašai. Ir mazticama situācija, kur manas jūtas varētu sadurties ar nepārvaramu šķiru barjeru. Tātad… Iespējams, ka bibliotēka ir vajadzīga – bet man sava. Kurā tiek risināti šie paši jautājumi bet te un tagad. Tieši tā, kā es to daru te un tagad.
Ā, un vēl ir profesionālā literatūra. Vecaimātei un mātei tas ir teātris, man ir ļoti neliela bibliotēka par IT nozari un fotogrāfiju. Un savulaik bija par vēsturi. Un, iespējams, ar laiku būs par vēsturi un ceļojumiem. Un tad, iespējams, mani bērni būs vai fiziķi vai aktieri vai profesionāli sportisti, un viņiem būs sava, vai zinātnes, vai teātra, vai kustību teorijas. Un mana būs tikpat neaktuāla, kā man šīs.
Konfliktējos sevī. 🙂 Pie bibliotēkas ir pierasts un tik viegli viņa nefiltrējas. Turklāt šķitīs krietni vien jokaini, ka būs dzīvoklis bez grāmatām. Un tomēr šķiet, ka tas ir pareizais ceļš, kurā doties. Ka…
Ir kaut kāds literatūras procents, ko es gribu paturēt, protams, ar mērķi kādreiz palasīt. Grāmatas, kas ir par man saistošām tēmām, vai kur ir potenciāls, ka tās uzrunās arī ar laika barjeru. Minu, ka mātes bibliotēkā šis procents būtu lielāks, nekā vecāsmātes – jo viņas bibliotēka ir jaunāka, tuvāka man. Un tāpat ir otra daļa, grāmatas, kas paliek tādēļ, ka tās ir par sevi – kaut kas, kas ir tik vecs, ka jau klasificējas kā vēstures avots.
[..]
Parunājos ar gudru cilvēku, ne sevi šoreiz, un noformulēju skaisti:

Otrais, tās dienas FB čats (pa lielām šaibām tas pats):

Kārlis

Tēzēs tas būtu:

1. Kultūra apskata problēmas un piedāvā perspektīvu kā veidu tās izprast un risināt.

2. Problēmas varētu iedalīt sociālajās (šķiru cīņa, ekonomika, laikmetu maiņa utt.) un personiskajās (mīlestība, zaudējums, savas vietas un ceļa meklējumi, utt.).

3. Pirmā problēmu grupa ir ļoti piesaistīta laikam un gadsimtu laikā zaudē aktualitāti, piemērs – Tolstojs, Gogolis, Rainis.

4. Otrā problēmu grupa ir nemainīga, taču līdz ar pasaules izmaiņām ik pēc paaudzes vai divām ir jāmaina to apskatīšanas valoda un metode.

5. Izrietot no tā, personīgajai bibliotēkai jābūt mūžīgi dinamiskam lielumam, no kura tiek atmesti neaktuālie vai novecojušā metodē apskatītie lielumi, to vietā nekautrējoties uzkrāt jaunus darbus.

Hm. Izliekot to tā loģiski, uzpeldēja vēl viens kritērijs, ja tikai es zinātu, kā viņu mērīt. 🙂

Bet tā skala varētu būt abstrakcijas līmenis – cik ļoti konkrētais autors ir sajūdzis konkrēto problēmu ar konkrēto laikmetu (nomērīšana, protams, ir problēma par sevi, bet literātu, ne vēsturnieku) – vai darbs uzrunā arhetipu, vai konkrēto piemēru.

Trīs Draugos tas cilvēka izaugsmes process ir pietiekami laika ziņā neitrāls, iespējams. Savukārt Blaumanis ir tik ļoti precīzi tēlojis laiku, ka man ir pagrūti viņu izjust.

Aga.

Aš nomērīt to tā vienkārši…

Ja gribi rakstīt mūžībai, uzrunā arhetipus, nevis cilvēkus, varētu to savilkt tā.

Iedomājos vienu labu pāri.

Konan Doils rakstīja par deduktīvo metodi – un dzīvo. Alberts Bels rakstīja par procesuālajām metodēm – un viņš ir gājis un aizgājis.

Nu kaut kā tā. 🙂
Un šogad tas atgriezās trešajā punktā, ar manu lasīšanas taktiku:

  • Stratēģiskais līmenis:
    • Lasīt trīs virzienos – neiroloģija, tanku vēsture, programmēšana.
    • Šis ir pārskatāms, protams.
    • Kā viss mūsu dzīvē.
    • Un neizslēdz kaut ko, kas vienkārši iepeld – no Ilzes plaukta, Aizputē, bibliotēkā, veikalā, utt.
  • Operatīvais līmenis:
    • Mēnesī pa grāmatai no katra virziena skan labi. Kā minimums, protams. Nedaudz motivē a)sameklēt; b)iepirkt; c)izlasīt, pirms atnāk nākamās.
  • Taktiskais līmenis:
    • Daiļliteratūrai visu nosaka noskaņa, vai es to gribēšu vēlreiz, vai nē.
    • Tehniskajai literatūrai visu nosaka specializācija, t.i., piemēru un konceptu grāmatas paliek, specifiskas tehnoloģijas grāmatas vai nu nav aktuālas, vai aiziet ļoti ātri galvā.

Un visu, kas neiztur atlasi – vai iBook, vai kādās FB grupās, vienalga, pa lielām šaibām, bet nepaturēt neko tikai tāpēc, ka tas ir noteikta materiāla un formāta izstrādājums – grāmata.

Ķecerojos.
Bet patīkami šo sev nodefinēt. 🙂

Kas ir interesanti – ar fotoalbūmiem/viniliem man ir grūtāk. It kā princips tas pats, labāk 10 vienības, ko es pārskatu, nekā 100, kas krāj putekļus… Bet tas notiek lēnītēm. 🙂

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s