Par Velniem Pasaka

9/30 no novembra blogiem.

Reiz dzīvoja kāds vecs velns (varētu pat teikt – Velnu Vecis). Viņam bija trīs dēli – visi velli, visi melni. Un ne tikai melni, bet arī viscaur spalvaini, ragaini un ar asti un āža kāju, nu, visas lietas kārtībā.

Tad nu vienu dienu vecais saprata, ka drīz būs laiks doties uz sliktākiem medību laukiem (priekš velniem tas ir tā kā uz labākiem), un ka laiks nokārtot to, kurš nu būs vecais velns tālāk. Redzi, ar velniem ir tā, ka viņi ir slinki. Ja varēs kaut ko nedarīt – nedarīs. Ja varēs nebūt par veco velnu, neviens arī nebūs, nu un kas tad notiks, Dieviņš gribēs iebraukt pasērst, bet ne kāds galdu uzklās, ne alu sabrūvēs.

Tad nu sasauca viņš trīs dēlus un sāka tiem dot uzdevumus.

Pirmais bija tāds – savulaik vecais bija uzcēlis pie mājas lielu, lielu šķūni, kur glabāt visus katlus ar verdošo piķi, kaltēt grēcinieku dvēseles un paslēpt zelta naudas podus. Bēda, ka šķūni bija apsēduši varoņi, visi ar baltiem zirgiem un maģiskiem zobeniem, katru nakti sanāca un plītēja uz velna paraušanu, tikai, pamēģini tu viņus paraut – iedzēris un ar zobenu, zinies, var štangā dabot.
Pirmais gāja vecākais dēls, nu, tas, kurš arī velns. Pa dienu izmēza visas pudeles, izslaucīja izsmēķus un pelnus, un uzlika zīmīti “Pateicamies, ka jūs šeit nesmēķējat, citādi jūs paraus vells!” Kā nāca nakts, tā atkal varoņi plītēja, un zīmīte bija pirmā, kas aizgāja grilla iekuršanai.
Otro dienu vidējais velns, kurš arī bija dēls, ja kas, atrāva visas durvis un jumta lūkas vaļā un izslaucīja visu atkal, salaida gaismu un izvēdināja, un vēl izklāja jaunus salmus pa un uzlika citu zīmīti – “No durvīm 10 aršīnas nesmēķēt!” Kā nāca nakts, tā atkal sabrauca baltie zirgi pilns, un visi pīpēja deviņas, tad septiņas, un tad jau vienu aršīnu no durvīm, žēl, ka iekšpusē.
Pienāca rīts un vecākie velni iekārtojās pagalmā ar uzkodām un alu, skatīties, kā jaunākais brālis tiek galā. Jaunākais tā paskatījās uz šķūni, neko īsti nedarīja, un iesprauda durvju starpā mazu zīmīti. Uz zīmītes bija vietējā ķēniņa zīmogs augšmalā un uzraksts: “VID aicina jūs reģistrēt uzņēmējdarbību (sabiedriska iestāde, klubs) līdz Veļu mēneša pirmajam datumam, kā arī veikt nodokļu nomaksu par līdzšenējo saimniecisko darbību, saņemot nodokļa parāda atlaidi! Karaļa kase atrodas Pilī, pagrabā otrās durvis pa labi.”

Kopš tās nakts neviens varonis vairs šķūnim pat tuvumā neskatījās.

 

Otrais pārbaudījums, ko vecais velns dēliem izdomāja, bija ar dvēseļu savākšanu – aizsūtīja viņš viņus uz tuksnešainu zemi, un tur lika savākt dvēseles, cik nu vien iespējams.

Atkal vecākais velnadēls pirmais ķērās pie darba. Uzslēja nojumi un sāka radīt no zila gaisa labumus – tīrāko kokaīnu, baltu kā sniegs un vieglu kā milti, kristāla metu, un sēnes, kādas tikai saēdoties sēnes, vispār var redzēt. Sataisīja krājumus gadam, un viss par brīvu – tikai tāda bēda, ka nu nav tuksnesī cilvēku. Vien vientuļš kamielis sarijās pa bišķim no visa, bet, tā kā kamielim reliģija neaizliedz, tad viņš uz elli par to netika.
Vidējais velna dēls nojauca nojumi un uzcēla vienas dienas laikā lielāko bordeli vispār kāds bija redzēts. Padauzas un staigules no visiem pasaules kaktiem, spēļu automāti, katrs ar simts gaismiņām, un ruletes ar šķībiem ratiem un lielām likmēm. Iestājās nakts, gaismiņas mirgoja tā, ka no jūras var redzēt, bet vienalga – nav tur cilvēku, nu ko padarīsi! Pat kamielis vairs neatnāca, viņam par gaišu.
Jaunākais vells atkal domīgi pablenza uz bordeli, pablenza uz kokaīna čupu pie tā durvīm, saspļāva ķetnās un sāka rakt aku. Raka stundu, divas un tad beigu galā visas piecas, bet izraka – vispirms ūdeni, tad dinozauru kaulus, un, beigu galā, izraka naftu. Nebija vēl pat saule norietējusi, kad tuksnesi ielenca sešu valstu armijas, katra ar trejām ieroču šķirām. Desantnieki ar lieliem helikopteriem salēca apkārt akai un sasprauda karogus, tanku divīzijas pārraka tuksnesi, ķēdēm spolējot, lai tikai atnestu brīvību tuvāk, un aiz viņiem kājinieki, lielā barā un noauguši bārdām. Pienāca nakts, un bordeļa durvis ne uz mirkli neaizvērās, armijai soļojot tam cauri.

Un jaunais velnatēva dēls bija uzvarējis arī šo sacensību.

Trešais darbs bija tāds, ka bija skaidrs – nekādu radošumu no Vecā vella nesagaidīt, nu vēl klasiskāk ij gribēdams nevarētu. Sievu atrast, nu tik vien. Tādu, lai mājās pie pavārda tīri mīlīga, bet, kad dvēseles jābaksta ar dakšām, ir arī vellene.

Vecākais dēls sievu pilsētas mūros noskatīja, aizzemes karalistē princesi paņēma. Princese smuka un ļauna bez gala – par Pradas somiņu pat rūķim bārdu noraus. Nu, tāds mīnuss, ka ar to mīlīgumu i kā i. Velna dēls pats tā padomāja un sāka rakt pamatus baznīcas bedrei kaimiņu pagastā, lai, ja nu vajadzēs, būtu pamati, kuros viņu iemūrēt.
Vidējais aizbrauca tālu, uz dziļākā meža tumšāko nostūri, un sameklēja riktīgāko raganu. Astes spalvu spodrumam viena zinte, ragu štengrumam otra, un vēl lai laumiņas krāsaināk rādītos – cita. Kad veda mājās, pilni rati ar indīgiem krupjiem un vecām slotām klabēja. Dzīvoja labi, bet ar to spožo asti un laumiņām vidējais velns nu bija diezgan slinks uz dvēseļu vākšanu – sak, mājās labi, ārā līst un vispār.
Jaunākais tālu nebrauca – Latgalē sievu pameklēja. Sieva branga, pakaļa plata kā šķūņa siena, brāgu vārīja mucām vien, un, kad kāds priestavs iedomājās nākt pagalmā un krustus mest, sadeva ar pavārnīcu tā, ka otrreiz nenāca – patiesībā vairs nekur negāja, dvēsele viņa turpat, šķūnī, žāvējās. Nu un arī velnam mājās gulēt neļāva – ja nebija augšā, kad ēst padots, tad tikai sākās bļaušana, ka atdziest un darbu neciena. Ja pēc pusdienām nebija laukā kārdināt cilvēkus, tad atkal bļaušana, ka māju nevar uzkopt, pievelno visu grīdu ar sēru un tā. Un vakarā – ja ar tumsu nebija mājās, tad skaidrs, vēl viena bļaušana, par to, ka nabaga sievai sirsniņa bailēs trīc.
Tā nu jaunais velns dzīvoja asti vicinādams – pēc režīma un ar brāgu.

Sagadījās tā, ka vecais velns tik ilgi domāja, domāja un domāja, ka ņēma un nomira, tā arī nepateicis, kurš tad paliek par galveno velnu.
Dēli domāja, lai gan īsti negribēja.

Vecākais varētu pieņemt darbu, jo viņš bija vecākais, bet, kā jau velns, slinks arī. Vidējais paraustīja plecus, sak, ne es ko uzvarēju, ne man pienākas, lieciet mani mierā un durvis var aizvērt no ārpuses, paldies! Jaunākais vienkārši uz jumta vilka kāsi un smīnēja bārdā un astē.

Vecākais parunāja ar vidējo, vidējais parunāja ar jaunāko, jaunākais parunāja ar vecāko, un tā arī izlēma – izsauca no ķēniņa galma rajona nodokļu inspektorus un iecēla par galveno velnu veselu komiteju.

Kopš tās dienas viss atkal bija labi un kārtībā – ja ļaudis maksāja nodokļus, ienācās zelts, ja nemaksāja – dvēseles (jo nemaksāt takš grēks), un alu velni paši labprāt sabrūvēja, turklāt ja vēl jaunākā vella sieva kādu spaini brāgas piemeta, tad jau vakars bija izdevies… 🙂

Advertisements

One thought on “Par Velniem Pasaka

  1. Pingback: Novembra pasākums | Digitālā Klade

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.