Sprigulīts un tanciņš

Šis stāstīts ir veltījums visiem tiem, kas atrod divus akmeņus savā tīrumā un pieņem, ka vienīgais skaidrojums ir tas, ka tas ir senlatviešu saules sistēmas modelis un tas, ka 8 trūkst – nu, tātad bija, bet vairs nav.
Kas vecāsmātes ievārījuma pagrabā burciņas kārto pa 9 apkārt vienai gurķu burkai. Kas pat nepieņem, ka, ja uz kaut ko nav ne atsauču, ne pēdu, ne pat iemesla tam būt, tad tas varētu nozīmēt, ka nekā tāda nav.
Un arī tiem, kas tic, ka vienradži ir, kopš tās dienas un tāpēc, ka dabūja bērnībā ar pakavu pa pieri.

Palasoties folkloru es atradu pierādījumus tam, ka, patiesībā, senie latvieši jau izsenis bija tehnoloģiski attīstīta un militāri nopelniem bagāta nācija, kas bija veiksmīgi izveidojusi savu tanku doktrīnu un veica nozīmīgāko militāro kampaņu dokumentēšanu.

“Dod, Dieviņi, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā.”

Paskatīsimies uz elementārāko tanku raksturlielumu salīdzinājumu – pirmkārt, tanka stobru var pacelt diezgan augstu, bet nolaist – jau 10 vai 12 grādi skaitās ļoti daudz. Tātad tanks kalna augšā pat nevar trāpīt pa tanku kalna lejā. Otrkārt – kur tankam ir biezākās bruņas? Augšā un uz torņa. Kur plānākas? Apakšpuse. Tātad tankam kalnā ir jāšauj pa cietu tanku, abet tanks no lejas šaus pa neaizsargāto daļu.

Ar visiem cipariņiem un tā, legāli!

“Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.”

Šis šķiet pašsaprotami, labāk kādam uzgāzt ar lādiņu, nekā saņemt, bet tam ir arī otra puse – “labāk vilkt otru tanku ārā no grāvja, nekā gaidīt, lai kāds izvelk tevi.” Zinot, ka Latvijā ir daudz lauku, ezeru un purvu, ir tikai loģiski pieņemt abas slēptās nozīmes.

“Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādama.”

Šīs rindas ir par artilēriju. Padomā, ko lietoja senā artilērija? Akmeņus. Un, kad akmens piezemējas kaut kur, kur paliek objekts, uz kā viņš piezemējās? Apakšā. Tātad šī ir militārās doktrīnas daļa, kas vēsta, ka, “stratēģiskos mērķus, kas tevi īpaši besī, likvidē ar artilērijas triecieniem.” Neapšaubāmi!

Arī citas dziesma rindas ir pilnas stratēģisko gudrību – “ar dziesmiņu druvā gāju, ar valodu sētiņā.”
Izklausās atbilstoši, ņemot vērā lauka vai sētas izmēru attiecību, laukā tas pats “Ej-Ej-Ej-Ej-Ej!” būs jābļauj skaļāk, savukārt kaut kāda taktiskā koordinēšana jāizveic mazāk (lauks klajš, a sētā jākoordinē specvienība – “Sprigulīši pa kreisi, aiz staļļa, loks un bultas kāpj bērzā, jūs ar šķēpiem – sedziet mani, Ej-Ej-Ej-Ej!”).

Nu labi, vēl minēšu pēdējo.

“Sit, Jānīti, vara bungas,
Varu staba galiņā.”

Visi elementi liecina par radistu darbu. Varš – no kā taisa telegrāfu vadus un kontaktus? No vara! Kādi izskatās kontakti? Apaļi, tāpat, kā bungas. Un, kā nodrošina telegrāfa sakarus? Pareizi, ar stabiem! Lūk. Jānītis, iespējams, bija segvārds, vai varbūt kāds Cēzars… Tāpat, kā vecā lāga zēna Cēzara vārds ar laiku kļuva par profesijas klasifikatoru, Ķeizars, tāpat varbūt arī tikai pašus labākos stratēģus sauca par Jānīšiem. Vai varbūt tos, kas uz bīstamajām misijām pieteicās, sakot “Jā!” – tā kā nav pierādījumu par pretējo, tad gan jau ka tā arī bija.

Labi, tautasdziesmas slēpj šo te attīstīto militāro doktrīnu… Bet pasakas – pasakās ir veiksmīgāko kampaņu pieraksts.

Klasiskais modelis – trīs tēva dēli – ir armijas vispārināts attēlojums. Vecākais dēls ir stiprs – tātad sauszemes spēki, ieskaitot motorizētos. Vidējais ir tāds kā viltīgs – flote un aviācija. Un jaunākais dēls ir tāds vājš, bet gudrs, lai gan spēlē pilnīgā muļķi – Ģenerālštābs, militārā izlūkošana un diversantu grupa.
Pasakās tālāk aprakstītie notikumi parasti tikai pierāda šo teoriju, minot, kā jaunākais dēls “nejauši” “aizmieg” šķūnī un noklausās visu, ko velni runā (galvu skaits = divīziju skaits…???!!! Nepieciešama izpēte, lai gan, pofig, gan jau ka tā arī bija!), vai arī citreiz iesmērē velnam akmeni siera vietā, vai pats paņem sieru akmens vietā, nu klasiskie pretizlūkošanas un izlūkošanas paņēmieni… Pat šobaltdien gan jau ka visiem specdienestiem ir kādas ozollapas ģērbonī, un gan jau ka tās nozīmē viena akmeni, otra sieru. Un pārējās – arhīva mapes ar ziņojumiem. 😀

Un vēl no šī mēs varam secināt, ka, tāpat, kā vikingi jau izsenis gāja uz Grieķiju reidot cauri Latvijai, tāpat arī Somālijas un Sīrijas bēgļi jau izsenis nāca augšup pa upi uz ziemeļiem – visas atsauces to neapgāžami pierāda, “vells,” “mells,” un klasiskais velna attēlojums – īsu, sprogainu spalvu. Tāpat kā āfrikāņiem!
Paraut lejā uz elli = globusā Āfrika ir lejup – tātad jau senlatviešiem bija globusi un viņi tika nolaupīti verdzībā uz Āfriku, izmuka un atgriezās.

Tā top vēsture! 😀

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.