Par svara zaudēšanas psiholoģiju

Nezināmā burgera princips

Šo nedaudz patapinu no Untāļa.

Tu nekad nezini, kurš ir tas 1 burgeris, kurš tevi pārnesīs no tieva uz dūšīgu, un no dūšīga uz resnu. Tu nekad nezini, kurš no tiem 1000 aliņiem, ko tu izdzer, to izdarīs. Tā vienkārši notiek – katrs burgeris un katrs aliņš it kā neko, līdz vienu rītu – bams. Pumpa, rezerves riepa, mīlas rokturi, citādi pozitīvs ķermenis – t.i., tu esi resns, ja atmet visādus eifēmismus.

Un tāpat arī tu nekad nezini, kura vēderpresīte, kurš noskrietais kilometrs, kurš atspiediens balstā guļus tevi dabūs no turienes atpakaļ. Uztaisi 100, uztaisi 1000, un galvenais ir turpināt taisīt – ja nu tam vajadzēs 10000… Galvenais ir negaidīt no katra kilometra vai no katra atspiediena uzreiz 0.3cm nost no vidukļa un 15g nost no svara.

Smadzeņu pretošanās princips

Re, un tas mums ieskricē to problēmu, ka smadzenes negrib, ka mēs būtu tievi un seksīgi. Tievs un seksīgs nozīmē, ka tev nav rezervju bada periodam. Ka tu ziemā salsi. Ka tu okeānā ātrāk nogrimsi un nosalsi bez tauku slāņa. Ka tu esi švaks mednieks vai švaks lasītājs.

Tā nu tās tavas smadzenes domā.

Un pretojas tev divos virzienos.

Kad tu ēd to burgeri un dzer aliņu, ir tūlītējs prieks. Pārtika, cukuri, tauki -> enerģija -> smadzenes saka, ka viss labi. Un nekādu negatīvu seku, jo nu pirmais princips. Tu nemanīsi tos 5 gramus, kas pienāks uz palikšanu no katras reizes.

Kad tu mēģini nodzīt to svaru, ir tūlītējs sods un sāpes, skriet, vingrot… Muskuļi sāp, elpas nav, sviedri tek, nu viss ir slikti… Un, turklāt, tu neredzi katru reizi tā, uzreiz, tos 5 gramus, kas nonāca nost uz neatgriešanos. Lūk.

Nu, neviens neteica, ka kaut kas ir vienkārši.

Tas tikai tā, pārdomas sestdienas rītā. Ne-pēc burgera un ne-pēc aliņa, bet šorīt arī ne-pēc skrējiena. Tikai tāpatās.